Muguras sāpes, hroniskas un akūtas

Neskatoties uz milzīgo progresu medicīnā – gan izpratnē par slimībām gan diagnostikā un ārstēšanā, ir medicīniskas problēmas, kuras ne tikai nav atrisinātas, bet kļūst arvien aktuālākas. Viena no tādām ir muguras sāpes.

Lūk, daži fakti par muguras sāpēm mūsdienās:

• muguras sāpes ir visbiežākais darba nespējas iemesls jauniem cilvēkiem (līdz 45 gadu vecumam);
• muguras sāpes ir kopumā trešais biežākais iemesls, kāpēc cilvēki griežas pēc mediķu palīdzības;
• gandrīz visi (75-90% cilvēku) saskaras ar muguras sāpēm savas dzīves laikā;
• 20-25% cilvēku ir muguras sāpes vismaz vienu reizi gadā;
• 1% cilvēku ir pastāvīga darba nespēja muguras sāpju dēļ.

Muguras sāpes ir ļoti daudzšķautņaina problēma, pēc būtības sindroms, kas zem sevis apvieno ļoti dažādus iemeslus, kuru izpausme ir līdzīga. Daļa no šiem iemesliem ir labi izprasti, taču ir arī muguras sāpju cēloņi, par kuriem varam tikai nojaust.

Kāpēc neskatoties uz medicīnas progresu problēmas aktualitāte nemazinās? Daļējs izskaidrojums uz šo jautājumu slēpjas faktā, ka progress ir skāris ne tikai medicīnu, bet praktiski visu mums apkārt, pamatīgi izmainot mūsu dzīves. Ikviens būs pamanījis, ka ienākot arvien jaunām tehnoloģijām, cilvēku dzīve ir kļuvusi arvien mazkustīgāka, sēdošāka un fiziski vieglāka – veļu mazgā un žāvē mašīnas, sazināties ar jebkuru pasaules malu var neizkāpjot no gultas, lai iepirktos, bieži pietiek ar datoru, pārvietošanās ar personisko auto ir pieejama plašākam cilvēku lokam utt.

Tomēr vai visi šie mūsdienīgie komforti ir labi priekš mūsu veselības? Vai daba veidojot mūsu ķermeņus tādus, kādi tie ir bija paredzējusi to, ka tik maz kustēsimies un tik daudz sēdēsim? Jādomā ka nē, jo ar mazkustīgu dzīvesveidu saistītās veselības problēmas kļūst arvien biežāk sastopamas. Muguras sāpes ir tikai viena no tām.

Bieži valda uzskats, ka no muguras sāpēm cieš tikai cilvēki, kas strādā fiziski smagu darbu. Taču, lai arī cik tas nebūtu dīvaini, sēdēšana mugurkaula veselībai ir vismaz tik pat kaitīga, kā nepareiza smagumu celšana. Piemēram, tālbraucēji šoferi (gadiem ilgs, pastāvīgs, sēdošs darbs) – grūti satikt kaut vienu, kam nesāpētu mugura. Šī iemesla dēļ mediķi norādot uz pastāvīgas sēdēšanas kaitīgumu to jau sāk dēvēt par 21.gadsimta smēķēšanu.

Ir skaidrs, ka muguras sāpes ir aktuāla un dažreiz grūti ārstējama lieta, bet kā rīkoties, ja muguras sāpes ir kļuvušas par ikdienas problēmu? Vai būs nepieciešama operācija? Vai muguras sāpes būs ar mani uz visu mūžu?

Saskaroties ar muguras sāpēm ir svarīgi arī atcerēties, ka tās bieži var būt daļēji/pilnībā saistītas ar psihosociāliem faktoriem (stress, sarežģījumi darbā, personīgajā dzīvē).

Par laimi, lielākā daļā gadījumu muguras sāpju ārstēšanai operācija nav vajadzīga, tomēr, lai noskaidrotu konkrētu muguras sāpju iemeslu un nozīmētu atbilstošu ārstēšanu, nepieciešams konsultēties ar ārstu.

Turpmāk izklāstīti trīs biežākie, bet ne tuvu ne vienīgie muguras sāpju cēloņi:

Muguras muskuļu sāpes

Muguras dziļā muskulatūra parasti ir pēkšņu muguras sāpju iemesls – muskuļu šķiedru sastiepums, plīsums, kas rodas fiziskas pārpūles, traumas rezultātā. Sāpes ir lokālas, bez izstarojuma, tās ārstē ar medikamentiem. Šādu sāpju gadījumā pacients samērā ātri izveseļojas, prognoze ir laba.

Fasešu locītavu sāpes

Sāpes no fasešu jeb starpskriemeļu locītavām ir kopumā visbiežākais muguras sāpju cēlonis. Tās sastāda apmēram 40% no visām muguras sāpēm. Tiešais sāpju cēlonis ir sāpīga fasešu locītavu deģenerācija (spondiloze, spondilartroze), jeb vienkāršā valodā starpskriemeļu locītavu nolietošanās. Fasešu locītavu sāpes visbiežāk ir ilgstošas, taču mēdz būt arī pēkšņas, ļoti intensīvas, it sevišķi pēc fiziskas pārslodzes. Fasešu sāpju gadījumā tās nereti izstaro uz cirksni, gūžu, kāju, taču sāpes neizstaro zemāk par ceļa locītavu. Veicot attēldiagnostikas izmeklējumus atradne parasti ir negatīva (neizdodas konstatēt kādas būtiskas novirzes, izņemot, spondilozi, kas ir praktiski normāla atradne ikvienam cilvēkam sākot ar pusmūžu). Retos gadījumos fasešu locītavu sāpes ir daļa no reimatoloģiskas saslimšanas, piemēram, reimatoīdā artrīta gadījumā.

Ārstēšanā pielieto invazīvo atsāpināšanu (“blokādes”) – fasešu locītavu injekcijas rentgena kontrolē, kuru laikā lokāli ievada ilgas darbības pretiekaisuma zāles un vietējas darbības pretsāpju zāles.

Blokāde šaubu gadījumos kalpo arī kā diagnostikas metode, proti, ja pēc precīzas, lokālas medikamenta ievades pacientam sāpes izzūd, tas apstiprina sāpju izcelsmi fasešu locītavās.

Tad, kad pacients ir atsāpināts, vai arī gadījumā, ja sāpes jau sākotnēji nav bijušas ļoti intensīvas, turpmākās ārstēšanas stūrakmens ir nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, ilgstoša, konsekventa un intensīva ārstnieciskā vingrošana muguras dziļās muskulatūras nostiprināšanai fizioterapeita uzraudzībā. Ārstnieciskais efekts pamatojas uz to, ka muguras dziļajai muskulatūrai treniņu rezultātā pakāpeniski kļūstot spēcīgākai, mazinās slodze uz fasešu locītavām, un tādējādi mazinās ar slodzi saistītais iekaisums un sāpes. Ārstēšanā bieži pielieto arī jostas ortozes (muguras jostas), kuras stabilizē un atslogu mugurkaulu, tādējādi padarot izveseļošanos ātrāku, kā arī nodrošina pacientam lielāku komfortu slimības laikā. Smagākos gadījumos, kad ar ilgstošu ārstniecisko vingrošanu neizdodas panākt apmierinošu sāpju kontroli, ir iespējams veikt atkārtotas blokādes atsāpināšanu. Kā galējā metode fasešu locītavu izraisīto sāpju ārstēšanā ir apsverama fasešu locītavu radiofrekvences denervācija, jeb “piededzināšana” ar radiofrekvences zondi, tādējādi pārtraucot sāpju impulsu pārvadi.

Sakroileālās locītavas sāpes, sakroileīts

Sakroileālā locītava ir locītava starp krustu kaulu un iegurni. Sāpīgas deģeneratīvas izmaiņas sakroileālā locītavā (sakroileīts) ir ļoti biežs muguras lejasdaļas sāpju cēlonis, taču tas reti tiek diagnosticēts. Raksturīgas ir sāpes muguras lejasdaļā, krustos, biežāk vienā pusē, taču var būt arī abpusējas. Sāpes var izstarot uz uz gūžu vai celi, kāju līdz pat papēdim. Radioloģiskā atradne ir negatīva vai arī neatbilst ar simptomiem. Diagnoze pamatojas uz klīnisko ainu, lokālo sāpīgumu pie sakroileālās locītavas palpācijas, negatīvu radioloģisko atradni. Šaubu gadījumā pielieto sakroileālās locītavas diagnostisku injekciju rentgena kontrolē. Līdzīgi kā pie fasešu locītavu sāpēm, retos gadījumos sāpju izcelsmē ir nozīme arī reimatoloģiskai saslimšanai. Ārstēšanā pielieto invazīvo atsāpināšanu, nodarbības pie fizioterapeita – sakroileālās locītavas manuāla mobilizācija, ārstnieciskā vingrošana, kā arī sakroileālās ortozes. Nereti ārstēšana ir ilga un grūta, mēdz pielietot atkārtotas blokādes, nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Kā galējais risinājums gadījumos, ja iepriekš veiktā ārstēšana nesniedz rezultātu – apsverama sakroileālās locītavas rediofrekvences ablācija.

Muguras sāpju ārstēšanas principi

Dotajā sadaļā tiks apskatīti kopīgie muguras sāpju ārstēšanas principi, gadījumos, kad ārsts ir atzinis, ka pacientam ķirurģiska ārstēšana nav nepieciešama (operācija nav indicēta).

Muguras sāpju ārstēšanā izšķir divus galvenos elementus:

• atsāpināšana
• muguras sāpju cēloņa novēršana

Atsāpināšana – medikamenti

Pretsāpju – pretiekaisuma medikamenti. Ārsts nepieciešamības gadījumā var nozīmēt pretsāpju-pretiekaisuma medikamentus, kuru mērķis ir mazināt starpskriemeļu locītavās, sakroileālajās locītavās un citās mugurkaula struktūrās esošo, ar šo struktūru pārslodzi saistīto iekaisumu, mazināt sāpes un noņemt tūsku no nervu struktūrām.

Invazīvā atsāpināšana, jeb “blokādes”

Tā, kā muguras sāpju diagnostikā un ārstēšanā ir liela nozīme invazīvajai atsāpināšanai, jeb tautā sauktajām “blokādēm”, nedaudz parunāsim arī par tām – kas blokādes īsti ir un kāda ir to loma muguras sāpju ārstēšanā.

Viens no biežākajiem pacientu jautājumiem, ar ko saskaras neiroķirurgs savā praksē ir: “Dakter, man sāp mugura. Es gribu, lai man uztaisa blokādi, Jūs varētu?”, bet no otras puses arī jādzird pacientu iebildumi: “Blokāde? Nē, man tas nederēs, negribu vēl lielākas problēmas un man ir bail no adatas, kur nu vēl dūriena mugurkaulā”, “….esmu dzirdējis, ka pēc blokādēm cilvēkus paralizē….” . Kas tad ir blokāde – brīnumlīdzeklis vai drauds? Kas pacientiem būtu jāzina par tām, pirms piekrist vai nepiekrist to veikt?

Blokādes ārstējot muguras sāpes praksē lieto samērā bieži. Faktiski tās ir viena no visbiežāk veiktajām pretsāpju manipulācijām pacientiem ar muguras problēmām. Pēc būtības blokādes ir nekas cits kā injekcija (“šprice”), kuras laikā ārsts ievada pretsāpju un pretiekaisuma zāles tiešā sāpju cēloņa tuvumā, tādējādi panākot ātru sāpju remdēšanu. Lai nodrošinātu precīzu medikamentu ievadi tiešā sāpju cēloņa tuvumā, mūsdienās lieto rentgena iekārtu un blokādes izdara speciāli aprīkotās telpās. Faktiski blokādes ir ātrā palīdzība stipru muguras sāpju gadījumā.

Kopumā ir vismaz 5 dažādu blokāžu veidi. Viena no visbiežāk lietotajām – epidurālā blokāde, ko pasaulē pazīst jau no 19.gadsimta, bet aktīvi lieto sāpju medicīnā apmēram pēdējos 40 gadus. Pašu pirmo epidurālo blokādi pirmo reizi 1885.gadā veica ASV neirologs Džeimss Leonards Kornigs, injicējot mugurkaula apakšējās struktūrās, starp mugurkaula skriemeļiem. Vēlākajos gados, pēc vairākiem nopietniem pētījumiem, par galveno indikāciju epidurālās blokādes veikšanai kļuva mugurkaula nervu saknīšu iekaisuma jeb radikulārās sāpes. Nopietnākie pētījumi tika veikti ap 1986. gadu, kur ārsti-pētnieki ziņoja par iespējām veikt augstas precizitātes un efektivitātes epidurālās blokādes, izmantojot fluoroskopiju, dažādas pieejas, kateterus un adatas. Arī šodien turpinās nopietns ārstu – pētnieku darbs, meklējot pacientam drošākos un efektīvākos blokāžu veikšanas veidus, nepārtraukti precizējot indikācijas un meklējot efektīvākos medikamentus.

Blokāžu veikšanai tiek izmantoti fizioloģiskais šķīdums, pretsāpju un ilgstošas darbības pretiekaisuma medikamenti. Zāles ir jāievada ļoti precīzi un stingri noteiktās devās. Fizioloģisko šķīdumu lieto medikamentu šķīduma pagatavošanai. Svarīgi ir blokādes veikt drošos apstākļos – ārsta kabinets, speciāls procedūru kabinets vai operāciju zāle, kā arī pacientam un ārstam drošāk, ja ir iespējas to veikt adatas vizuālā kontrolē, pielietojot rentgena iekārtu.

Svarīgs rādītājs ir atsāpinošā efekta iestāšanās laiks un sāpju remdēšanas perioda ilgums. Daļai pacientu iestājas tūlītējs efekts, daļai tas iestājas pat vairāku dienu laikā, bet ir gadījumi, kad epidurālās blokādes ir jāveic atkārtoti – secīgi ik pēc nedēļas pat 3 nedēļu garumā.

Minimālais laika intervāls epidurālās blokādes pretsāpju efekta novērtēšanai ir 1-2 dienas. Efekta saglabāšanās laiks ir individuāls – no 1 līdz 6 mēnešiem, dažkārt pat 10 mēnešus ilgs. Šajā periodā ir svarīgi uzsākt rehabilitācijas pasākumus, lai efekts saglabātos pēc iespējas ilgāk un neveidotos recidīvi.

Runājot par komplikācijām, jeb sarežģījumiem un riskiem, ar kuriem jārēķinās, pielietojot blokādes muguras sāpju ārstēšanā, izšķir divus galvenos – komplikācijas, kas saistītas ar adatas ievadīšanu (infekcija un saasiņojums) un komplikācijas, kas saistītas ar izvēlētajiem medikamentiem (alerģija/ nepanesamība). Blokādēm arī novēro dažus tā saucamos terapeitisko blakusefektus – sāpes injekcijas zonā, īslaicīgs un pārejošs sāpju palielinājums, daži pārejoši jušanas traucējumi. Pacientiem arī mēdz būt individuālas pavadošās reakcijas – trauksme, reibonis, svīšana, slikta dūša, arteriālā spiediena svārstības (parasti samazināšanās). Lai novērstu šādas reakcijas, blokādes vēlams veikt guļus vai ar iespēju pēc blokādes pagulēt un palikt medicīnas personāla uzraudzībā.

Ja ārsts, kurš veic blokādes ir pieredzējis un augsti profesionāls, kā arī apstākļi ir atbilstoši, iespēja iegūt komplikācijas ir mazākas par 0,5%.

Svarīgi atcerēties, ka blokādes pielietošana pārsvarā ir simptomātiska ārstēšana iekaisuma un sāpju mazināšanai. Lai novērstu muguras problēmu cēloņus, svarīgi ir koncentrēties uz iespējamajiem slimības rašanās iemesliem un veikt kompleksus ārstēšanas pasākumus – medikamenti, ārstnieciskā vingrošana. Un, protams, nedrīkst domāt, ka blokādes ir brīnumlīdzeklis visu muguras problēmu risināšanā. Ikvienā gadījumā nepieciešams konsultēties ar speciālistu jautājumā par labāko risinājumu katrā individuālā gadījumā.

Atsāpināšana – Mugurkaula ortozes (korsetes)

Mugurkaula ortozes (korsetes) tiek lietotas gan akūtu, gan hronisku muguras sāpju ārstēšanā un to funkcijas ir:

• Nodrošina mazākas sāpes;
• Papildus stabilizē mugurkaulu līdz izveseļošanās procesa beigām;
• Nodrošina optimālu stāju, tādējādi pasargājot mugurkaulu no pārslodzēm;
• Nodrošina lielāku komfortu un drošības sajūtu;

Līdzīgi kā mugurkauls, kas tiek iedalīts kakla, krūšu un jostas daļās, arī ortozes atkarībā no slimās mugurkaula daļas tiek iedalītas kakla ortozēs, Krūšu un krūšu-jostas ortoze (TLSO), kā arī jostas un jostas – krustu daļas ortozēs (LO). Retākos gadījumos tiek pielietotas arī krustu, jeb sakroileālās ortozes (SI ortozes).

Gadījumā, ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir muguras sāpes ir nepieciešama muguras sāpju speciālista – neiroķirurga konsultācija. Mēs labprāt konsultēsim un radīsim labāko iespējamo risinājumu konkrētā situācijā. Mēs veicam muguras sāpju konkrētā iemesla precizēšanu, un nozīmējam ārstēšanu (medikamenti, fizioterapija, pēc nepieciešamības invazīvā atsāpināšana – blokādes, kā arī operācija, ja tāda ir vajadzīga).

Gadījumos, kad klātienes konsultācija nav iespējama, konsultējam arī attālināti ar videozvana palīdzību. Pierakstīties uz konsultāciju var elektroniski vai sazinoties ar mums telefoniski vai caur epastu. Attālinātu konsultāciju lūdzam saskaņot sazinoties ar mums.

Nepieciešamības gadījumā, Invazīvā atsāpināšana (“blokādes”) un operācijas tiek veiktas moderni aprīkotajā un ērtajā stacionārā “Aiwa Clinic”.